Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Guntars Vaivars. Foto: Ansis Klucis
Guntars Vaivars. Foto: Ansis Klucis
Guntars Vaivars. Foto: Ansis Klucis Fizikālās ķīmijas katedra. Foto no Guntara Vaivara personiskā arhīva. Foto no Guntara Vaivara personiskā arhīva. Keiptaunas purvi. Foto no Guntara Vaivara personiskā arhīva. Klinšu zīmējumu pētīšana. Foto no Guntara Vaivara personiskā arhīva. 2005. gada maijā. Foto no Guntara Vaivara personiskā arhīva. Vjetnamā, Saigonā 2012. gadā. Foto no Guntara Vaivara personiskā arhīva.
MĒNEŠA PĒTNIEKS Guntars Vaivars: Āfrika man lika iemīlēt Eiropu
Lingita Lina Bopulu
09.06.2016

Mēneša pētnieks: Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas katedras docents, LU Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratorijas vadošais pētnieks, Rietumu Keipa Universitātes pētnieks, South African Institute of Advance Materials Chemestry zinātniskais vadītājs, National Research Foundation padomes loceklis – Guntars Vaivars, kura ikdiena paiet, ne tikai izstrādājot un pētot materiālus ierīcēm, kas ir nepieciešami ūdeņraža izstrādei, bet arī - dziedot, ceļojot un aktīvi nodarbojoties ar kalnos kāpšanu.

Jūs strādājat ļoti skaistā, modernā vietā…

Jā, strādāt jaunajā LU Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā ir kā sapnis. Lai gan neslēpšu, pārvākšanās prasīja milzu darbu -  pagājušā gada augustā ēka vēl nebija nodota, bet 1. septembrī bija jau jāsāk mācības, līdz ar to daudz kas vēl nav pabeigts, bet ķīmijas katedra ir pilnībā iekārtota.  (Lepojas). Vislielākais prieks ir par to, ka savā ikdienā redzu daudz jaunu, potenciālu pētnieku, jo skolēniem ir iekārtota speciāla laboratorija, kurā viņi radošā veidā var apgūt eksaktās zinātnes un darboties kā zinātnieki. Turklāt šajā ēkā nav kauns ievest kādu eiropieti.. (smejas), protams, darbošanās šajā ēkā uzliek lielu atbildību. Viens ir ievākties skaistās, jaunās telpās, otrs – tās uzturēt.

No matemātikas līdz ķīmijai

Kā jums radās interese par ķīmiju?

Interese par eksaktajām zinātnēm man radās jau skolas laikā, ļoti patika matemātika, paralēli mācībām skolā mēdzu spēlēt šahu. Atzīšos, ka fizika man vienmēr ir bijusi tuvāka nekā ķīmija, jo fizikā varēju “lauzīt” galvu. Turklāt skolas laikā ieguvu vairākas uzvaras tieši fizikas, nevis ķīmijas olimpiādēs. Izvēle – studēt ķīmiju, drīzāk bija nejaušība, vairāk šo lēmumu pieņēmu skolotājas spiediena rezultātā. Neslēpšu, ka pirmajā kursā mani vēl māca šaubas, bailes, vai esmu atnācis uz īsto vietu studēt. Sēdēt pie mēģenēm, kaut ko maisīt ir interesanti, bet stipri šaubījos, vai tā būtu mana nākotnes profesija. Pasniedzēja to ievēroja un aicināja mani pamēģināt studēt fizikālo ķīmiju, un es uzreiz sapratu, ka tā ir mana vieta. Ilgu laiku nostrādāju cietvielu fizikas jomā, jo pēc augstskolas pabeigšanas izveidojās Cietvielu fizikas institūts, kur bija nepieciešami jauni darbinieki fizikālās ķīmijas jomā.

Bet Āfrikā pēc daudziem gadiem nonācu atpakaļ pie ķīmiķiem un sapratu, ka arī ķīmiķiem es esmu nepieciešams (smejas). Īpaši, kad ir uzkrāta milzīga bagāža, strādājot fizikas jomā, precīzāk, fizikālās  ķīmijas jomā. Atgriežoties atpakaļ Latvijā, ar Marijas Kirī stipendiju (piedalījos tur konkursā, jo man iegalvoja, ka konkurss esot pavisam mazs. Ja būtu iepriekš zinājis, ka konkurss ir tik liels, nebūtu pieteicies), biju uz četriem gadiem pilnīgi nodrošināts Latvijā (materiāli), varēju ar mierīgu sirdi strādāt fakultātē, neuztraucoties par materiālo nodrošinājumu.

Par stipendijām. Jābūt aktīvam

Ja jau iesākām runāt par stipendijām, kādas vispār ir iespējas fizikālās ķīmijas jomā? Vai studentiem, jaunajiem pētniekiem ir iespējas saņemt papildu materiālo nodrošinājumu?

Manuprāt, jaunajiem studentiem ir neierobežotas iespējas pretendēt uz stipendijām. Valsts finansējums ir mazs, tāpēc ir jābūt pētniecības projektiem. Bez tiem būtu pavisam bēdīgi. Atgriežoties pie studentu iespējām, manuprāt, ERASMUS programmu ietvaros tiek piedāvātas ļoti labas stipendijas, bieži vien students saņem vairāk nekā pasniedzējs. Studentiem noteikti ir iespējas, vajag tikai būt aktīvam. Starp citu, es biju ļoti aktīvs studiju laikā, kopumā esmu apmeklējis 200 konferences pasaulē, sākot no 1991. gada Japānā – man tika pilnībā apmaksāta vizīte konferencē. Ja tu esi pietiekami aktīvs, ja tev ir idejas, tad tu kā students vari visu izdarīt. Latvijas Universitāte nāk pretī ar dažādām iniciatīvām – tās visas noteikti vajag izmantot. Maniem studentiem laikam ir ļoti grūti, jo es viņus visu laiku trenkāju un aicinu izmantot visas iespējas (smejas). Regulāri piedalāmies Palangas vasaras skolās un citos pasākumos.

Svarīgi uzsvērt: ja studentam ir galva uz pleciem, tad viņam ir iespēja dabūt labu darbu pasaules līmenī. Mums ir gudri cilvēki, vajag tikai radīt tādus apstākļus, lai viņi nemūk prom. Pašlaik situācija ir daudz labāka eksaktajā jomā, ir iespēja tikt novērtētiem ārzemēs. Ir ļoti svarīgi, ka studentus jau no 1. kursa mudina, ka būs jābūt patstāvīgiem un būs jācīnās par savu vietu jebkurā nozarē. Ja students nevar atrast pats darbu, tad vienmēr pastāv iespēja pašam izveidot uzņēmumu un dot darbu citiem. (Motivējoši nosaka pētnieks).

Pētnieku nodrošinājuma sistēma

Kādi ir vislielākie izaicinājumi pētnieciskajā darbā?

Hm, lielākie izaicinājumi? – Kopējās sistēmas attīstība.

Esmu pieradis strādāt dažādās pasaules valstīs: Zviedrijā, Vācijā, Dienvidāfrikā. Šajās valstīs zinātnei ir nodrošināta vieta, piemēram, Zviedrijas universitātēs ir sava apgādes sistēma. Pētniekiem pirmajā stāvā ir speciāls veikals, kurā varēju iegriezties un paņemt to, kas man ir nepieciešams. Turpretī Latvijā ir smaga iepirkumu sistēma, ko nevar salīdzināt ar citām valstīm. Pētnieki diemžēl nevar to ietekmēt, mums atliek vien pielāgoties. Kopumā, manuprāt, esam tikuši ar šiem izaicinājumiem galā. Dārgu, specifisku iekārtu vietā lietojam vienkāršākus līdzekļus. Domāju, ka sistēmas attīstība ir laika jautājums, mēs esam tāda paaudze, kura zināmus izaicinājumus nevarēs pārvarēt, ir jāmēģina izdarīt tas, ko varam sasniegt savā laikā, un nākamā paaudze varēs iet tālāk.

Ko reāli dara pētnieks

Kāda ir ķīmijas pētnieka ikdiena? Vai galvenokārt strādājat laboratorijā?

Ikdiena ir ļoti dažāda. Es docēju studiju kursus. Ir liela atbildība ielikt programmā visus tematus pietiekami moderni, lai tie atbilst gan pasniegšanas kvalitātei, gan studentiem būtu pietiekami interesanti. Vienlaikus ar  LU nodarbību vadīšanu divas dienas nedēļā veltu laiku laboratorijas darbiem. Studentiem pēc katra laboratorijas darba ir jāgatavo noteiktā kārtībā protokols (ar zīmējumiem, grafikiem), jo viņi tiek trenēti, lai nākotnē spētu sagatavot zinātnisku ziņojumu. Ir daudzi maģistranti, bakalauri, kuru pētnieciskie darbi ir jāvada, lūk, tas ir reālais zinātniskais darbs. Te mums arī ir atšķirība no citām valstīm. Citur ir apjomīgāks noslēgumu darbu apjoms, piemēram, Dienvidāfrikā maģistra darba apjoms ir tāds kā mums doktorantūras darba apjoms.

Turklāt vēl joprojām sadarbojos ar Dienvidāfrikas augstskolām un pētniecības centriem, esmu ENERF National Research Foundation padomē. Regulāri saņemu Dienvidāfrikas studentu darbus, projektus, kuri man ir jāvērtē, jāanalizē, būtībā strādāju kā recenzents. Ne vienmēr ir viegli rakstīt recenzijas, jo daudziem darbiem autori ir mani bijušie studenti, kuri iesniedz projektus, bet es vienmēr cenšos būt objektīvs, godīgs.

Dienvidāfrikā raujas studēt eksaktās zinātnes

Vai latviešu studenti atšķiras no studentiem Dienvidāfrikā? Kurā valstī ir lielāka studentu atsaucība, interese par zinātni?

Tad, kad biju tikko atbraucis uz Latviju, man šķita, ka ir liela atšķirība starp studentiem šeit un Dienvidāfrikā, savukārt tagad, kad ir pagājuši gadi, atšķirību ir kļuvis stipri vien mazāk. Būtībā atšķiras labi studenti no sliktiem studentiem, neatkarīgi no vietas. Labi studenti pie mums un Dienvidāfrikā ir līdzīgi. Svarīgi atzīmēt valstu sistēmas, kas ietekmē studiju procesu.

Dienvidāfrikā liels mīnuss, manuprāt, ir tas, ka tur ir ļoti slikta pamatizglītība. Dienvidāfrikā princips ir tāds, ka uzņem gandrīz jebkuru 1. kursā, bet 1. kursa beigās 90% no studentiem tiek atskaitīti, turklāt no 10% paliek tikai puse, jo studenti atbirst citu iemeslu dēļ, piemēram, finansiālu vai ģimenes apstākļu dēļ. Attiecīgi man bija tikai jāstrādā ar tiem atsaucīgiem studentiem, kuri bija tikuši pāri 1. kursa slieksnim.

Turklāt Dienvidāfrikā studentiem ir liela motivācija iegūt augstāko izglītību eksaktajā jomā. Ja cilvēks iegūst bakalaura, maģistra grādu, ir 100% garantija, ka viņš dabūs darbu. Ja ne zinātnē, tad vides aizsardzībā. Mums šīs motivācijas īsti nav tik lielas, jo studenti bez augstākās izglītības var iegūt darbu kādā uzņēmumā. Turpretī Dienvidāfrikā ar doktora grādu – tu uzreiz kļūsti par “kungu”, pastāv iespēja ieņemt augstus amatus. Svarīgi uzvērt, ka Dienvidāfrikā studenti ir tuvāk pie dabas, tie, kuri paliek pēdējā izsijātā kārtā, viņiem ir milzīga ziņkārība, viss, kas ir laboratorijā, viņiem šķiet ļoti interesants un saistošs, grib izzināt, kā darbojas dažādi dabas likumi. Mūsu studenti ir nedaudz vairāk izlepuši, viņus ir grūtāk pārsteigt. Kad uzturējos Āfrikā, man bija saskarsme arī ar Zimbabvi, Harares universitāti. Šī valsts ir tikko sākusi attīstīties, man nav ne jausmas, kādi ir studentu atlases principi, bet studentu vitalitāte vienkārši spridzina. Ja Latvijā piedāvātu stipendijas, es noteikti aicinātu kādu šeit studēt, jo ar entuziasmu, mērķtiecīgumu var daudz sasniegt. Mums tomēr ir piezemētāks raksturs, esam ziemeļnieki.

Dienvidāfrikā – četri mēneši pārvērtās par astoņiem gadiem

Kā nonācāt Dienvidāfrikā?

90. gadu beigās zinātnē bija briesmīga krīze. Šeit, Latvijā, faktiski izdzīvot nebija iespējams, tāpēc sāku meklēt kādas izredzes, kur varētu iet labāk. Tā kā es jau tajā laikā biju izbraukājis Eiropu, šķita, ka Eiropā vairāk negribu, gribas kaut ko jaunu (smejas). Sāku spontāni pētīt dažādas iespējas un atradu divus variantus – viens: braukt uz Franciju, apgūt ātri franču valodu un tomēr palikt Eiropā. Otra iespēja – Dienvidāfrika, kur tiek prasītas angļu valodas zināšanas, turklāt tiek piedāvāta vieta, kas ļoti cieši saistīta ar manu zinātnisko interešu tēmu: ūdeņraža enerģētiku. Dienvidāfrikā tika izsludināta pieteikšanās uz amatu nozarē, kas man ir tuva, tāpēc pieteicos, aizsūtot e-pastu, un man uzreiz atbildēja: ”Kad jūs izlidojat?”. Pēc četriem mēnešiem paņēmu somu un braucu. Domāju, ka varētu tur palikt dažus mēnešus, bet daži mēneši pārvērtās par astoņiem gadiem. Galvenokārt darbojos ar dažādiem rūpniecības projektiem, nodibinājām institūtu, biju faktiskais un zinātniskais vadītājs (Jauno ķīmijas virzienu pētniecības institūtam - South African Institute of Advance Materials Chemestry.)

Kādi bija jūsu galvenie pienākumi, strādājot South African institute of advance materials chemestry?

Braucām pa visām Dienvidāfrikas universitātēm, es lasīju lekcijas un pie reizes pastāstīju par Latviju, turklāt vienlaikus piedalījāmies dažādos rūpniecības projektos. Darba bija daudz, ar iespēju izvirzīties un attīstīties, turklāt Dienvidāfrikā kļuvu par vecāko pasniedzēju, kas ir ļoti augsts nopelns priekš ārzemju pasniedzēja. Pēc astoņiem gadiem man bija jāizšķiras – jāpaliek Dienvidāfrikā vai jādodas mājās. Mantu izdalīju saviem studentiem, arī darba vietas atdevu studentiem, sapakoju savu mazo somiņu un devos projām uz mājām, uz Latviju.

Par kobru un divriteni

Vai  tomēr nebija grūti iedzīvoties citā vidē?

Es biju Āfrikā astoņus gadus. Liktenis mani aizveda uz tādu vidi, kur mani pieņem. Dienvidāfrikā ir augsts noziedzības līmenis, studenti var tikt sašauti, sadurti. Turklāt, ja tur pasniedzējs ļoti nepatika, tad bija arī tādi gadījumi, ka studenti ielaida kobru pie viņa pa logu… Svarīgi atzīmēt, man gan studenti tā nekad nedarīja, lieliski pieņēma, labi pret mani izturējās. Es nebraucu ar mašīnu, es braucu ar divriteni, tas rada tādu zināmu specifiku, tu nokļūsti citā pasaulē, kur arī dzīvo cilvēki ar divriteņiem. Ja brauc ar divriteni, tevi uztver par savējo, nekā tad, ja tu brauc ar dārgu mašīnu, ir lielāka iespēja, ka tevi aplaupīs. Man nekad nekas slikts nav atgadījies Dienvidāfrikā, bet neslēpšu, pa gabalu esmu redzējis, kā ar citiem kaut kas slikts notiek...

Kalnā kāpšanas slimība

Kā atpūšaties no ikdienas? Kādi ir jūsu hobiji?

Es neesmu augstkāpējs – 4,5 km ir mana robeža, pēc tam piemetas kalnā kāpšanas slimība. Āfrikā divas reizes mēnesī kāpu kalnos, tagad diemžēl nesanāk tik bieži. Esmu bijis Latīņamerikas kalnos, divas reizes Austrālijā, Āzijā ļoti daudzās vietās. Jāuzsver, ka Āfrika man lika iemīlēt Eiropu, tā [Āfrika] bija tik aizraujoša – tādi kalni, likās, ka Eiropa ir tikai ar pilsētām, nekā interesanta tur nav. Eiropa ir pārapdzīvota, bet tu uzkāp kalnā.. un nevari saprast, kur tad ir tie eiropieši? Vidusmēra eiropietis varbūt nemaz īsti nezina par kalniem, citādāk viņi visi noteikti tur būtu (smejas).

Otrs mans hobijs ir dziedāšana. Kopš padomju laika esmu sācis dziedāt Cietvielu fizikas institūta folkloras ansamblī “Budēļi”, vēl joprojām aizeju uz mēģinājumiem vienreiz nedēļā.

Komentāri (0)
Pievienot komentāru: