LU konference
Projekta iecere ir parādīt tautastērpu ne tikai kā vēsturisku vērtību, bet kā dzīvu un elpojošu skatuves elementu, kas dejas solī atklāj savu raksturu, noskaņu un stāstu. Katrs burtnīcas ieraksts ir kā atsevišķa lappuse Latvijas kultūras kartē – ar savu novadu, cilvēkiem un sajūtām.
Šī burtnīca nav katalogs vai uzskaite. Tā ir sajūtu telpa, kur tautastērps kļūst par cilvēka turpinājumu, bet kustība – par valodu, kurā iespējams izstāstīt piederību, saknes un identitāti. Skatuviskā deja šeit ir apzināta izvēle – telpa, kur tradīcija sastopas ar kustības likumiem, ritmu un mūsdienu skatuves prasībām. Projekta idejas autore Dace Vintere uzsver, ka burtnīca tapusi no vēlmes apvienot zināšanas, sajūtas un cieņu pret tradīciju: “Šī burtnīca ir mūsu mīlestības apliecinājums tautastērpam un dejai. Mēs vēlējāmies parādīt, ka tradīcija nav sastindzis mantojums – tā elpo, kustas un dzīvo kopā ar cilvēku. Ne viss, kas ir ierakstīts senajās enciklopēdijās un aprakstos, ir ērts vai pat iespējams skatuviskajā dejā. Kustība prasa savas nianses, kompromisus un risinājumus. Tāpēc mūsdienu skatuve ir radījusi savas interpretācijas, un mēs no tām nekautrējamies – tās apzināti atstājam arī savās fotogrāfijās. Tieši tāpēc šo projektu saucam par skatuviskās dejas tautastērpu burtnīcu, maksimāli tērpus komplektējot cienot mūsu kultūras mantojumu.”
Visi cilvēki, kas redzami burtnīcas lappusēs, ir LU VPDK “Dancis” dejotāji un arī vadība – dančinieki, kuri šo projektu piedzīvo ne tikai kā radošu procesu, bet kā personisku stāstu. Katrs no viņiem tautastērpā ienes savu ģimenes vēsturi, dzimtas saknes un piederības sajūtu, kas organiski savijas ar piederību kolektīvam. Šī burtnīca ir arī apliecinājums kopienai – Dancim kā vietai, kur tradīcija dzīvo cilvēkos.
Vizuālo stāstu radījuši fotogrāfi Evita un Raimonds Valpēteri, kuru darbos tautastērpi iemūžināti ar cieņu, mieru un smalku detaļu izjūtu. Viņu fotogrāfijās tērps nav tikai apģērbs – tas kļūst par personības daļu. “Fotografējot šo projektu, mēs centāmies ieraudzīt ne tikai tērpu, bet cilvēku tajā. Katrs skatiens, stāja un kustība atklāja, cik ļoti tautastērps dzīvo līdz ar dejotāju,” atzīst fotogrāfi Evita un Raimonds Valpēteri.
Skatuviskās dejas kustību video stāstos iemūžinājis Aigars Ondzulis – LU VPDK “Dancis” un LU TDA “Dancis” repetitors, kurš ar savu kameru spējis notvert dejas ritmu, emociju un nepamanāmās nianses, pārvēršot tās dzīvos, siltos un paliekošos kadros.
Īpašs ieguldījums projekta autentiskuma nodrošināšanā bijis Kristīnei Vējai, kura ar rūpību un savām zināšanām pārskatījusi katru tērpa detaļu, rakstu un vēsturisko niansi, ļaujot projektam saglabāt patiesumu un cieņu pret senajām vērtībām. "Šis projekts tapa, strādājot gan ar to, kas jau ir LU TDA ‘Dancis’ tērpu noliktavā, ar tērpiem, kas dzīvojuši uz skatuves, gan ar tērpiem, kas nāk no pašu dejotāju pūra lādēm, kā arī detaļām, ko laipni aizdeva atsaucīgi cilvēki visā Latvijā. No šāda skatpunkta raugoties, šis patiesībā ir ar mīlestību radīts projekts – nevis veidots no jauna, bet lolots un turpināts,” uzsver Kristīne Vēja.
Ar Skatuviskās dejas tautastērpu burtnīcu iespējams iepazīties visa gada garumā – katru tērpu un tā stāstu pakāpeniski atklājot LU VPDK “Dancis” sociālo tīklu profilos Facebook un Instagram, aicinot skatītājus sekot līdzi, iedziļināties un piedzīvot šo stāstu kopā.
Šī burtnīca ir aicinājums domāt plaši – pieņemt, ka tradīcija var būt gan patiesa, gan dzīva, gan kustībā esoša. Tā ir burtnīca par deju, kurā pagātne netiek iesaldēta, bet turpina kustēties cilvēkos un kopīgā piederības sajūtā.
Fotogrāfiju autori – Evita un Raimonds Valpēteri.
