Vēsture

II Gaudeamus Dziesmu svētku dalībnieks, III-IX, XI, XII Gaudeamus Dziesmu svētku virsdiriģents, XI, XII Gaudeamus Dziesmu svētku mākslinieciskais vadītājs

Pirmo reizi Studentu Dziesmu svētkos piedalījos 1958. gadā Rīgā, kad biju sasaistījies ar Paula Kveldes vadītajiem koru kolektīviem. Tas bija laiks, kad pēc Haralda Medņa atlaišanas no Universitātes kora vadības notika diezgan lielas izmaiņas koru un diriģentu sastāvā, kā rezultātā vēlāk izveidojās trīs vīru kori, no kuriem vienu – Politehniskā institūta jaunnodibināto vīru kori, tagadējo “Gaudeamus” sāku vadīt es. Otro svētku laikā cilvēku entuziasms bija tik liels, ka svētku atklāšanas vakarā cilvēku masas “lauzās” uz ugunskura tik enerģiski, ka pirmos cilvēkus grūda iekšā Daugavā. Pats kopā ar P. Kveldes kolektīviem atrados Daugavā uz plosta pretī Rīgas pilij. Tas bija unikāls pārdzīvojums. Man bija akoredons, dziedājām dziesmas – uz ūdens ļoti labi skan. Paši svētki notika Mežaparkā. Mums negāja viegli, jo, piemēram, “Sudmaliņas” bija kopā ar dejām, bet bija grūtības ar kopā dabūšanu. Šo dziesmu diriģēja P.Kvelde, spēlēja pūtēju orķestris, kaimiņu kolektīviem vēl traucēja valodas barjera. Šo skaņdarbu es vēlākajos gados “pārtaisīju”. 

Gribētu mūsdienu studentiem novēlēt to sajūtu un sajūsmu, kādu izjutu toreiz – ka Tu satiec un sagaidi jaunus draugus! Mēs braucām uz Tallinas pagriezienu, kur, sagūluši ceļmalā, grāvmalā gaidījām igauņus. Iedomājieties, brauc igauņi, brauc ārzemnieki! Visiem bija ļoti pacilāts garastāvoklis. Šo sajūtu es vēl šodien esmu saglabājis sevī – mēs satiekamies kā draugi, vienalga, kur tas nebūtu – Tallinā, Viļņā vai Rīgā. Šo svētku fantastisks noslēgums bija Siguldā – improvizēti Jāņi – ugunskurs, siers, alus, cik negribi. Vienam otram diriģentam gadījās, ka dziedātāji dabūja piestutēt šo nākošajā rītā pie stacijas sienas un modināt ar akas aukstu ūdeni – zlākš! 

Sākot no 1967. gada svētkiem biju viens no Dziesmu svētku virsdiriģentiem. Vienmēr esmu bijis par to, lai latviešu mūzika skanētu starptautiskajā apritē. No Studentu svētkiem man lielu gandarījumu deva 1995. gada Dziesmu svētki Tartu, kur diriģēju P.Barisona dziesmu “Latvija”. Nezinu, kas tas bija par zvaigžņu stāvokli, bet šī dziesma tika uzņemta ar sajūsmu. Parasti arī V.Kaminska dziesma “Mūsu Gaudeamus” aizgāja tā, ka visi kori to pārņēma un dziedāja arī atsevišķi. Šai dziesmai ir īpašs zemteksts. Es biju biežs viesis Ojāra Vācieša mājās, reizēm tur viesojās arī Valters Kaminskis, un šad tad mēs tur sarunās pavadījām dažas naktis. Reizēm O. Vācietis vilka ārā no savas atvilknes vienu otru dzejoli. Kādu nakti viņš izvilka dzejoli par vadoņa lielajām ūsām, aiz kurām ir aizslēgta Eiropa. “Mūsu Gaudeamus” sakne slēpjas apstāklī, ka Padomju laikā pastāvēja Augstākā Padome, kurai divas reizes gadā bija sasaukuma sesija. Dziesmā ir atslēgas vārdi “Bet gadā tikai divreiz sesija, mēs tāpēc tevi ciešam, sesija,” kuros slēpās zemteksts. 

Studentu Dziesmu svētkus ļoti iekrāso katras Republikas apvienoto koru koncerti, tā, piemēram, no igauņu dziesmām man vistuvākā ir Marta Sāra “Lēlo” – dvēseli izvelk.

Neiztika arī bez smieklīgiem atgadījumiem. Reiz mēs ar Tallinas politehniķiem spēlējām tradicionālo futbolu. Mēs ar Antu Üleoju bijām līnījtiesneši, kas staigā gar malu un tiesā. Kā tie koristi ar mums tur apgājās – mēs nepareizi tiesājot, apšpricēja mūs ar visādām špricēm, ar alu. Viņiem bija tiesības uz savu viedokli. Kā viens no skaistākajiem šo svētku momentiem man palikusi prātā tieši mūsu kora draudzība ar igauņiem. 

Līdz 90. gadiem bijām jau pieradušie, ka svētki notika ar lielu valsts atbalstu. Skaisti bija arī pašu svētku organizēšanas braucieni. Reiz mūs veda no Viļņas uz Kauņu pa lielo autostrādi. Lietuvieši mūs apcēla – “Nu ko, Jūs latvieši nevarējāt, mēs Jums līdz robežai aizvilkām!” Kas latviešiem ir vajadzīgs – vai štiks, vai pātaga, lai darbotos? Neatkarības laika pirmajā posmā nācās saskarties ar atbildīgo iestāžu neatsaucību. Es staigāju pa visām šīm iestādēm, un ko es redzēju – nergribēšanu, nedarīšanu, neaktivitāti, slinkumu un visu pārējo, ko vien var pievienot ar vārdiņu “ne” -. Brīžiem radās sajūta, kad gribējās kliegt – “Velns lai parauj! Tagad, kad mēs esam brīvi, mēs vairs neesam kaimiņi, draugi?” Viss kārājās mata galā, viss varēja pārtrūkt. Likās, ka cilvēki, kuri ir atbildīgos amatos, baidās uzņemties atbildību. 

I-IV Gaudeamus Dziesmu svētku dalībnieks, V-XI Gaudeamus Dziesmu svētku virsdiriģents, VII-X Gaudeamus Dziesmu svētku mākslinieciskais vadītājs, XI un XV Gaudeamus Dziesmu svētku goda virsdiriģents

Uz pirmajiem svētkiem Tartu 1956. gadā devos kopā ar brāļa Gido Kokara vadīto Rīgas Pedagoģiskā institūta kori. Koris šajos svētkos piedalījās neoficiāli, jo nebija saņēmis akceptu šim braucienam no augstskolas puses. Mēs slepeni noīrējām vaļēju smago automašīnu un tad, apmēram 15-20 jauktā kora dalībnieku kopa ar diriģentu, visi dziedādami devāmies uz Tartu, kur “katlā” (ieleja, kur norisinājās svētki) visi jau “vārījās”.  Šie un arī nākošie svētki, kas notika Rīgā, mums, latviešiem, nozīmīgi bija ar to, ka igauņu piemēra iespaidā daudzi diriģenti sava kora repertuārā iekļāva dziesmas, kuras tika sarakstītas brīvās Latvijas laikā. Sekas bija ļoti smagas, jo vairākus diriģentus atbrīvoja no darba, tai skaitā H. Medni un arī G. Kokaru.

Katros svētkos ir gadījies pieredzēt gan pacilājošus, gan arī traģiskus brīžus, piemēram, kādos svētkos, metot gaisā virsdiriģentus, dziedātāji caur rokām nejauši “izlaida” Gido Kokaru, kuram tika traumēts sprandas kauls. Labi, ka pēc diezgan nopietna un ilgstoša ārstēšanās kursa viss tomēr beidzās laimīgi. 

Vistraģiskākie notikumi notika Viļņā 1988. gadā, kad Dziesmu svētku laikā man blakus saļima un nomira lietuviešu kolēģis. Pie lielā svētku ugunskura visi kori izvilka nacionālos karogus un dziedāja nacionālās himnas. Absolūti visas meža malas bija pilnas ar miliciju – cilvēks pie cilvēka. Kad dalībnieku gājiens devās uz Gedimina kalnu, LU kora prezidents Andris Teikmanis visus korus bija sadalījis grupās. Ja gadījumā kādu grupu ar karogu ņemtu ciet, tad vietā nāktu nākošā ar karoga dublikātu. Es pats gājienā negāju, bet atrados organizācijas štābā, lai vērotu situāciju un izšķirtu, kādus lēmumus pieņemt. Partijas funkcionāri izsauca mani uz pārrunām, lai mēģinu iejaukties notiekošajā un lieku noņemt Latvijas karogus. Es piecēlos un teicu: “Tas ir Jūsu pienākums. Brauciet mājās, te Jūs neko vairs nevarat darīt.” Viņi arī aizbrauca, bet mēs – svētku dalībnieki, braucot mājās ar vilcienu minējām, vai represijas nenotiks pēc tam Rīgā. Represijas nesekoja, jo droši vien tika apsvērts, ka būs vēl ļaunāk. 

Sekojošos svētkos Ogrē 1991. gadā, kad Baltijā jau bija noticis vēsturiskais pavērsiens uz Neatkarību, taču politiskā atmosfēra vēl bija krietni saspīlēta, piedalījās arī vairāki vieskolektīvi, tai skaitā Pēterburgas (tolaik Ļeņingradas) Mūzikas akadēmijas koris J. Černušenko vadībā. Arī Černušenko diriģēja vienu dziesmu, taču gandrīz tika “izsvilpts”, jo uzsvēra “PSRS” ideoloģisko nostāju. Varbūt, ka viņam toreiz tā bija “likts”, varbūt viņš maldījās, taču tobrīd man likās, ka es tūlīt pazaudēšu savu ļoti tuvu draugu. Kā vēlāk uzzināju, viņš pats pēc tam bijis “nevēlamo” cilvēku sarakstā. 

Pozitīvais, kas palicis prātā no “Gaudeamus” Dziesmu svētku pirmsākumiem, ir lielā studentu līdzatbildība un līdzdalība svētku rīkošanā, īpaši, ja svētki notika Latvijā – katrs koris atbildēja par kādu kolektīvu, tika piestiprinātas atbildīgās grupas. Starp Baltijas un pārējo dalībvalstu koriem pēc šiem svētkiem parasti nodibinājās ciešas draudzības saites, kam sekoja apmaiņas braucieni un draudzības koncerti. 

Runājot par repertuāru, jāatzīmē, ka šie svētki ir tādi, kuros dalībniekus nevar “mocīt” ar ļoti grūtām dziesmām. Studentu Dziesmu svētku misija ir ieturēt īsteni studentisku garu un jaunības degsmi. Svarīgi, ka katra valsts pati piedāvā un izvēlas repertuāru, kuru pārējie dalībnieki respektē. Kā vieni no dvēseliskākajiem prātā palikuši 1999. gada Dziesmu svētki Viļņā, kad programmā tika iekļautas arī folkloras grupas ar tautas mūzikas programmām. Neuzskatu arī, ka pašam Dziesmu svētku koncertam būtu jābūt pārāk garam – tam vajadzētu būt tikai kā noslēgumam. Daudz svarīgāk, lai svētku programma būtu sadalīta interešu grupās – lai pūtēji varētu saspēlēties, dancotāji izdejoties, dziedātāji izdziedāties. Liela nozīme ir arī svētku otrajai daļai – futbolam, dejām, romantikai…

Tieši 1988. gada izšķirošie Dziesmu svētki Viļņā pārādīja, ka studenti vienmēr atrodas pirmajās rindās. [Tiesa, viņi tikai pareizi “jānoķer”, jāievirza]. Mums visiem kopā jāmēģina attīstīt studentijas sabiedrisko darbību. Katrā augstskolā, katrā grupā jābūt kādam līderim, kas iet pa priekšu, neatkarīgi, vai tā ir deja, māksla, sports vai mūzika.

Novēlu, lai mūsdienu jauniešu būtu agrāko laiku studentu korporāciju labāko tradīciju turpinātāji, un to darbības principus pārņemtu caur mākslas kolektīviem ar visām atbildībām un prasībām. Lai satiekoties viņi izpaustu savas aktivitātes, bet, gatavojoties katriem nākošajiem svētkiem, viņi varētu rast jaunus virzienus, metodes, programmas, piedāvājumus. Studentija satur nacionālo pārliecību savās rokās. Lai šī Baltijas valstu studentu tikšanās Dziesmu svētkos un to starplaikos garantē mūsu tautu noturību un stabilitāti!